Talsu novada Mērsraga pagastā dziļi mežā slēpjas teiksmainais Svētmeitas akmens.
Latviešu mitoloģijā Svētas meitas ir divdabīgi sieviešu kārtas zemes un pazemes gari. Literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule grāmatā “Latviešu dievības un gari” raksta: “Pašos folkloras tekstos neparādās ne mazākā norāde par to, kāpēc šie gari saukti par Svētajām meitām.” (215.lpp) Svētā meita var būt viena, bet tās var būt arī nenoteiktā skaitā vai kā trīs pārdabiskas būtnes. Tās esot nelaikā mirušu vai nogalinātu sieviešu gari, kas nākot vai nu palīdzēt, vai arī kaitēt dzīvajiem. Viņas darbojas arī kā vērpēju aizgādnes, kuras var gan palīdzēt, gan kaitēt. Ķirmja radītās skaņas uztvēra kā Svēto meitu vērpšanu, bet pats ķirmis saukts par Svēto meitu.
Nostāstos par Svētmeitas akmeni teikts, ka divpadsmitos dienā var dzirdēt, kā dūc svētmeitas ratiņš. Ar akmeni saistīti nostāsti ne vien par vērpjošu svētmeitu, bet arī jūras laupītāja Markgrāfa pili un apslēptu mantu. Akmens sānos agrāk bijusi redzama „durvju vieta”.
Iespaidīgā dižakmens garums ir 6,55 m, platums 3,6 m, augstums teju 3 m un apkārtmērs nedaudz vairāk par 17 m. Blakus ir arī milzīgs, atlūzis akmens gabals, bet apkārt akmenim redzamas apslēptās mantas meklētāju saraktās bedres.
