Par velna laivām sauc laivveida formas akmens krāvuma senkapus, kādi Latvijā sastopami tikai Ziemeļkurzemē un raksturīgi senajiem skandināviem. Pastāv uzskats, ka tās varētu būt ieceļotāju no Gotlandes apbedījuma vietas. Apbedīšana akmens krāvuma laivās bija tipiska Skandināvijas tradīcija kopš neolīta beigām līdz vikingu laikmetam, kas bija izplatīta Baltijas jūras reģiona zemēs, galvenokārt Gotlandes salā, kā arī Igaunijas un Somijas rietumu daļā, Zviedrijas dienvidu daļā, Vācijas ziemeļu daļā un Dānijā.
“Velna laivas” celtas no lieliem, stāvus liktiem granīta akmeņiem, savukārt krāvuma gali un “laivu” duļļu vietas iezīmētas ar īpaši lieliem akmeņiem. Krāvuma centrā izraktās bedrēs novietotas māla urnas, kurās sabērti sadedzināti mirušo kauli, dažreiz urnas novietotas no plakaniem akmeņiem veidotās kamerās. Vienā “laivā” varēja būt 4 – 12 apbedījumi.
Latvijā zināmi astoņi laivveida akmens krāvuma senkapi Talsu un Kuldīgas novados. 20. gs. 70. gados, veicot meliorācijas darbus, daļa “laivu” tika pilnībā nopostītas. Mūsdienās dabā apskatāmas divas akmens krāvuma laivas, abas Talsu novadā – Birznieku Velna laiva Ārlavas pagastā un Bīlavu Velna laiva Lubes pagastā.
Bīlavu Velna laiva ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un vienīgā velna laiva Baltijā, kas pilnībā restaurēta tūristu apskatei. Akmens laivas garums ir 15,8 metri, bet platums – 3,8 m. Oriģināli to veidoja 38 akmeņi, no kuriem saglabājies 21.
