Veļu māte ir viena no nāves dievietēm latviešu mitoloģijā, mirušo cilvēku dvēseļu aizgādne un mirušo valsts valdniece, kura par jaunpienācējiem priecājas, dancodama pa kapa virsu vai malu. Tautasdziesmās viņa tēlota galvenokārt centienos ievilināt savā valstībā, lai piepulcinātu savai saimei vēl kādu dvēseli. Pretstatā vairākumam citu māšu Veļu māte cilvēkam rāda savu agresīvo un postošo dabu. Viņa ir viltniece, kas iemāna pie sevis ar medus plāceņiem vai medus podu. Veļu māti nevar ne uzpirkt, ne apmānīt. Viņa darbojas arī kā pēkšņa stihija, kas pieskrien, norauj, ārdās un nokauj.
Veļu māti sauc arī par Kapu māti, un viņa ir tuva Zemes mātei. Tikai Veļu mātes darbībā ietilpst arī nonāvēšana, turpretī Zemes mātes galvenā funkcija ir paņemt nomirušo savā klēpī. Zemes mātes pārziņā ir ķermenis, savukārt Veļu mātei jāgādā par dvēseli.
Veļu mātes tēls saistīts ar izdzisušu uguni. Kamēr uguns deg, dzīvība saglabājas. Veļu mātes aizmigšana un uguns izdzišana nozīmē nāvi.
Viņas valstībā var nokļūt ar tik šaurām kamanām, kādās šaisaulē nav iespējams ietilpt. Tērpusies baltās sagšās, viņa sagaida nomirušā cilvēka veli pie kapu kalniņa un veļu laivā aizved uz veļu pasauli.
