Vilkacis, arī vilkatis, vilkateks vai kadars ir ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārvērties vai pārvērsts cilvēks. Vilkacības pamatā ir sens uzskats par cilvēku radniecību ar dzīvniekiem, tā nozīmēja atgriešanos totēmiskā senča – dzīvnieka veidolā, parasti uz kādu laiku. Dažkārt vilkacība izpaudusies kā apsēstība, kuru cilvēks nespēj pārvaldīt.
Lai kļūtu par vilkaci, vajag noģērbties un drēbes noglabāt tā, lai neviens netiek klāt, citādi – ja kāds tās aizskar, pārvērsties atpakaļ par cilvēku nevar. Tad jāizlien cauri līka koka saknei, un tā kļūst par vilkaci.
Pirmie rakstītie avoti par vilkačiem Latvijā ir Senās Romas vēsturnieka Hērodota darbi, un šajā darbā vilkači tiek raksturoti kā gudri un taisnīgi burvji, kas dzīvo saskaņā ar dabas ritmu. Nākamie rakstītie avoti par vilkačiem Latvijā ir bijuši viduslaikos, 16. un 17. gadsimtā, un tie jau ir saistīti ar kristīgo baznīcu, kas vilkačus uzskatīja par sātana kalpiem. Kristīgās baznīcas pirmsākumos Latvijas teritorijā vilkači netika vajāti vai sodīti. Tikai sākoties baznīcas reformācijai, luterāņu mācītāji Latviju pasludināja par raganu, burvju un vilkaču zemi, un vilkači prāvās tika tiesāti par uzbrukumiem lopiem, cilvēkiem un par mirušo apgānīšanu.
Ja ir aizdomas par kādu cilvēku, ka tas ir vilkacis, tad pirtī viņam vajag uzliet aukstu ūdeni. Ja būs vilkacis, izšausies aste. Aizsardzībai pret vilkačiem der pīlādžu nūja vai sudraba lode.
