Vilks latviešu mitoloģijā ir daudznozīmīgs tēls. No vienas puses, vilks kā plēsīgs dzīvnieks uzskatīts par draudu ne tikai mājlopiem, bet arī cilvēkiem; no otras – vilka tēlā iezīmētas arī dažādas cilvēkiem labvēlīgas īpašības. Viena no tām ir spēja cīnīties ar dažādām dēmoniskām būtnēm, piemēram, Velnu. Teikā stāstīts, ka vilku radījis Velns, bet nav varējis iedvest tam dzīvību, tāpēc lūdzis padomu Dievam. Tas ieteicis iet pie vilka un sacīt: “Vilk, celies augšā, plēsi Velnu!” Velns gan nav gribējis tā teikt, bet beigās tomēr sekojis Dieva padomam. Vilks uzreiz atdzīvojies un meties Velnam virsū. Kopš tā gadījuma Velns no vilka vairās, tad arī radies vilka pavārds – Dieva suns.
Latviešu tautas folkloras tekstos vilks tiek saukts arī par Dieva darbinieku, pelēci, sprigaci, pelēksvārci, brāli, Meža mātes suni, sila Juri, meža vīru un citādi. Sastopoties aci pret aci ar vilku, to jāuzrunā par ceļa vīru, ciemiņu vai brāli un jānovēl laba veiksme.
Decembri latvieši dēvējuši par vilku mēnesi un upurējuši tam kazu. Vilkam veltījuši arī savu zvaigzni – sens ticējums vēsta, kad pie debesīm rudens pusē parādās vilka zvaigzne, tad jābeidz ganīt lopus.
Tradicionālajā Ziemassvētku rotaļā “Kaza un Vilks” vilks simbolizē tumsu, kas cenšas aprīt kazu jeb gaismu.
Daudzām Eiropas un Ziemeļamerikas tautām raksturīgs priekšstats par vilku kā cilts mītisko senci. Tas saistīts ar karavīru aizgādņa, cilts dibinātāja kultu, kā arī ar karadraudzes rituāliem un karavīru iniciāciju. Vilks simbolizē cilts vienotību, īpašu sociālo statusu un cilts vadoni.
