BALTIJAS JŪRA // Kultūras mantojuma enciklopēdija

BALTIJAS JŪRA // Kultūras mantojuma enciklopēdija

2022. gada 13. decembris

Pirmais zināmais Baltijas jūras nosaukuma lietotājs bijis vācu hronists Brēmenes Ādams 11. gadsimtā, kurš latīniskā tekstā rakstījis mare Balticum. Savukārt mūsdienu vāciešiem tā ir ‘Austrumu jūra’, tāpat kā Skandināvijas tautām, bet igauņi to dēvē par ‘Rietumu jūru’. Senākos gadsimtos Baltijas jūra dēvēta arī citos vārdos, piemēram, ‘Svēbu jūra’ vai ‘Ģermāņu jūra’, latīņu valodā pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas tā saukta par ‘Varjagu jūru’, bet viduslaiku Krievijā par ‘Zviedru jūru’.

Latviešu valodā apzīmējumu Baltijas jūra lieto kopš 19. gadsimta vidus, pirms tam tautā zināmākais apzīmējums, domājams, bijis Lielā jūra, bet Kurzemes piekrastē Dižā jūra.

Baltijas jūras nosaukums bijis pamatā tautu grupas un valodu apzīmējumam/iem, proti, balti un baltu valodas.

Savukārt poētisko Baltijas jūras nosaukumu – ‘Dzintarjūra’ mūsdienās patapinājuši vairāki uzņēmumi un radošie kolektīvi.

Jūra plaši daudzināta gan latviešu tautas folklorā, gan mākslās. Viena no dabas dievībām latviešu mitoloģijā ir Jūras māte, kuras teiksmainais zelts un sudrabs glabājas pasaules pirmradīšanas vietā – vidū jūras uz akmeņa. Tautasdziesmās, teikās, arī buramvārdos minēti ūdens gari – Jūras meitas, kas auž sagšas Saulei un Saules meitām vai velē Saulei kreklu. Jūras meitu sagšas, kas attēlotas kā saputoti jūras viļņi, brīdina zvejniekus un jūrniekus par vētras tuvošanos.