Bluķa vilkšana vai velšana tiek uzskatīta par vienu no senākajām Ziemas saulgriežu norisēm. Laiku, kad veic rituālās darbības ar bluķi, dēvē par Bluķa vakaru.
Bluķa velšanas rituālam pastāv vairāki skaidrojumi – tas tika darīts, lai simboliski sakopotu un pēc tam sadedzinātu aizgājušā gada neveiksmes, lai pasargātos no ļaunā, veicinātu auglību un Saules enerģijas atdzimšanu.
Bluķa velšanās atgādina Saules kustību. Veļot bluķi, cilvēki piedalās kosmiskajā mistērijā, kad Saule nolaidusies Debesu kalna zemākajā ielejā, atkal gatavojas sākt jaunu kāpienu augšup. Ar Bluķa vakaru beidzas iepriekšējais un sākas jaunais Saules gads. Bluķa vilkšanas rituāla cits skaidrojums – bluķis ir vīrišķais, bet zeme sievišķais elements, un, velkot bluķi, zeme simboliski tiek apaugļota, kļūst ražīga.
Skandējot dziesmas ar piedziedājumu “kaladū”, bluķi ar virvēm vilka pāri laukiem, dārziem, apkārt kūtīm, staļļiem, mājai, lai visbeidzot sētsvidū vai kādās krustcelēs to sadedzinātu. Citur bluķa dedzināšana notikusi rijas krāsnī. Tradicionāli izmantoja ozola bluķi, jo ozols ir pasaules koka simbols, kas iemieso dzīvības spēku.
Jautri smejot, degošajam bluķim lēca pāri, jo ticēja, ka tas, tāpat kā Jāņu ugunskurs, dod svētību visiem, kas atrodas tuvumā. Visas izdarības pavadīja liela gavilēšana, ēšana un dzeršana.
Foto: https://travelnews.lv/
