Daugavas upes senleja ar tās raksturīgajiem lokiem un tipiskajām virspalu terasēm veidojusies apmēram pirms 13–15 tūkstošiem gadu. Lai saglabātu unikālo un savdabīgo Daugavas vidusteces ielejas ainavu, augu un dzīvnieku sugu bioloģisko daudzveidību, kā arī kultūrvēsturiskos pieminekļus, 1990. gadā tika dibināts dabas parks – Daugavas loki.
Dabas parkā no Krāslavas līdz Naujenes gravai ietilpst astoņi 4–6 km gari, gleznaini Daugavas loki jeb meandri, kas tiek uzskatīti par senākajiem Daugavas ielejas veidojumiem Latvijā, kur upe saglabājusi savu dabisko tecējumu. Tiem ir savi nosaukumi: Adamovas, Zvejnieku, Tartaka, Daugavsargu, Ververu, Rozališķu, Butišķu un Elernes loks.
Parka teritorijā atrodas 23 arheoloģiskie pieminekļi, 9 dižkoki un lielizmēra laukakmeņi. Aptuveni 38% parka teritorijas aizņem meži. Vieta ir unikāla ar retu augu un dzīvnieku sugu populāciju, kam labvēlīgus apstākļus nodrošina savdabīgais klimats un augšņu sastāvs. Daugavas upes ieleja kalpo kā ekoloģiskais koridors sugu migrācijai.
Daugavas loki izsenis bijuši arī robeža starp laikiem un cilvēkiem. Starp baltiem un somugriem, starp Livoniju un Polijas-Lietuvas valsti, starp Kurzemes hercogisti un Poļu Inflantiju, Vitebskas un Kurzemes guberņām.
Upe bijusi šīs teritorijas attīstības veicinātāja, tās krastos tika veidotas pilis un apmetnes. Daudzie arheoloģijas, arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļi norāda uz intensīvu cilvēku darbību jau kopš arhaiskā perioda.
