Latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir Saules gada sadalījums astoņos posmos. Zemei gada laikā apritot ap Sauli, ir četri zīmīgi gadskārtu punkti – saulgrieži, kas saistīti ar dienas un nakts garuma izmaiņām, savukārt ceturkšņi tiek dalīti vēl uz pusēm, un tā Saules kalendārā rodas astoņas svinamas dienas.
Meteņos sāk gaidīt pavasari. Kad diena un nakts tikko bijušas vienā garumā un diena kļuvusi par mirkli garāka, svin Lielo dienu. Pieguļas un ganu laiks sākas Ūsiņos.
Vasarā, kad diena visgarākā un nakts visīsākā, latvieši līgo un svin Jāņus. Ražas sezonas beigas iezīmē Māras diena. Rudenī, kad nakts un diena ir līdzsvarā, klāt Miķeļi, bet sešas nedēļas pēc Miķeļiem svin Mārtiņus. Ziemā, kad diena visīsākā un nakts visgarākā, svin Ziemas svētkus.
Gadskārtu ieražu sistēma veidojusies līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību. Agrārajām tautām īpaša nozīme ir Saules ritumam, tādēļ arī daudzu tautu kalendārajās ieražās redzama Saules kulta ietekme. Latviešu folkloras materiāli liecina, ka senajiem latviešiem nozīmīgākie bija ziemas un vasaras saulgrieži. Gadskārtu ieražas pakārtotas dabai un darāmajiem darbiem. Katriem svētkiem īpaši gatavojās: sakopa un izpušķoja māju, gatavoja raksturīgus ēdienus. Svētkos dziedāja dziesmas, gāja rotaļās, veica rituālus, lai atvairītu ļaunumu, nodrošinātu dabas spēku labvēlību, auglību, veiksmi darbā un veselību.
Foto: nacgavilet.lv
