Mūsdienās Latvijas Republikā tiek izmantots lielais, mazais un mazais papildinātais valsts ģerbonis. Lielais valsts ģerbonis apstiprināts 1921. gadā un atjaunots 1993. gadā. Tā autori bija grafiķi Rihards Zariņš un Vilis Krūmiņš, savukārt atjaunotā ģerboņa zīmējuma autors ir grafiķis Juris Ivanovs.
Ģerboņa pamatā ir taisnstūrveida vairogs ar noapaļotu lejasdaļu. Vairogs ir dalīts un pusskaldīts, pirmajā laukā attēlota zilā laukā uzlecoša zelta saules puse. Saules motīvs ģerboņa noformējumā jau tika lietots pirms 1918. gada. Jau emblēmā, ko nosacīti var uzskatīt par pirmo Latvijas valsts ģerboni, bija attēlota lecoša saule. Pastāvēja uzskats, ka tās stari simbolizē atdzimušo Latviju. Saulīte tika izmantota arī Pirmā pasaules kara laika latviešu strēlnieku simbolikā.
Vairoga otrajā laukā uz sudraba fona redzams pretēji pagriezts sarkans lauva, kas simbolizē Kurzemi un Zemgali. Sarkanais lauva kā Kurzemes simbols pārņemts no 16. gs. Kurzemes un Zemgales hercogistes heraldikas. Apstiprinot valsts ģerboni Satversmes sapulcē 1921. gadā, lauvas figūra ģerbonī tika raksturota kā drošsirdības un spēka simbols.
Savukārt vairoga trešajā laukā uz sarkana fona attēlots sudraba grifs ar zelta mēli un sudraba zobenu labajā ķetnā, kas simbolizē Vidzemi un Latgali. 16. gadsimtā abi kultūrvēsturiskie novadi ietilpa Pārdaugavas hercogistē, un sudraba grifs saistīts ar 1566. gadā tai piešķirto heraldisko simbolu. Apstiprinot valsts ģerboni Satversmes sapulcē, grifa figūra ģerbonī tika raksturota kā gudrības un uzmanības simbols.
Virs vairoga puslokā izkārtotās trīs zelta zvaigznes simbolizē Latvijas novadus. Vairoga turētāji – labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē sudraba grifs ar zelta mēli – balstās uz diviem zaļiem ozola zariem, kas saņemti ar sarkansudrabsarkanu lenti valsts karoga krāsu samēros. Sarkansudrabsarkanā lente atspoguļo Latvijas valsts karogu, bet ozola zari – Latvijas nacionālo koku, kas jau izsenis ir vīrišķības, izturības un spēka simbols.
