Grūdenis, saukts arī par grūsli, zīdeni, ķoķa putru, ķūču un ķūķi, ir viens no latviešu senajiem ēdieniem. To ēda gada aukstajā laikā – pēc rudens apkūlībām, cēla galdā Meteņos un Ziemassvētkos. Ziemassvētku priekšvakaru dēvēja par Kūķu vakaru, kad tika vārīts un ēsts grūdenis jeb zīdenis ar cūkas ausi.
Grūdeni dažādos novados gatavoja atšķirīgi, bet galvenā sastāvdaļa visur bija viena – miežu graudi. Ēdiena nosaukums saistīts ar darbību – grūšanu. Grūdeņa grūšana bijusi vīriešu darbs, jo prasīja daudz spēka. Lielā piestā iebēra slapjus miežus un ar cirvja kātu grūda tik ilgi, kamēr miežiem nolobījās brūnā miza un tie kļuva par grūbām. Lai dabūtu tīras grūbas, graudi piestā bija jāgrūž vairākas stundas. Ja grūda divi, sagrūda ātrāk. Cirvjus tad turēja rokā tā, lai asmens būtu pavērsts uz savu pusi. Divatā grūžot, cirvjus cilāja rakstā.
Pārējās grūdeņa sastāvdaļas bija cūkas gaļa, pupas, zirņi, kartupeļi.
Grūdeni sāka vārīt jau no rīta. Vispirms vārīja gaļu, tad katlā bēra arī berztos miežus jeb grūbas un klāt lika izmērcētas pupas un zirņus. Reizē ar pupām varēja likt arī mizotus veselus kartupeļus. Pašķīduši kartupeļi piešķīra ēdienam zīdainu tekstūru. Citreiz kartupeļus sagrieza gabalos un pielika tuvāk beigām, drusku pavārīja un atstāja grūdeni uz plīts malas sabriest līdz galam.
Īstens grūdenis ir nedaudz pašķidrs un viegli vijīgs.
Foto: epadomi.lv
