Latvijas valsts himnas “Dievs, svētī Latviju!” mūzikas un teksta autors ir Baumaņu Kārlis. Dziesma tapusi 1872. gadā Pēterburgā, un tās sākotnējā versija rakstīta vīru korim a cappella dziedājumam.
1873. gadā komponists, kurš bija viens no ievērojamākajiem latviešu atmodas pārstāvjiem, vēstulē no Pēterburgas nosūtījis Rīgas Latviešu biedrības I Vispārējo dziesmu svētku komitejai vairākas dziesmas. No tām divas tika iekļautas kopkora programmā, taču “Dievs, svētī Latviju!” svētku repertuārā neparādījās. Tomēr svētku atklāšanas sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrības zālē dziesmu “Dievs, svētī Latviju!” pirmatskaņoja Baltijas skolotāju semināra audzēkņu vīru koris Jāņa Dreiberga vadībā.
Baumaņu Kārlis bija pirmais Latvijas komponists, kurš dziesmas tekstā izmantoja vārdu “Latvija”. Cariskās Krievijas laikā varas iestādes aizliedza himnas tekstā pieminēt vārdu “Latvija”, un no 1887. gada sākumfrāze “Dievs, svētī Latviju!” publiskos izpildījumos tika aizstāta ar “Dievs, svētī Baltiju!”.
Kā valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi tika atskaņota 1918. gada 18. novembrī, proklamējot Latvijas neatkarību, bet 1920. gada 7. jūnijā “Dievs, svētī Latviju!” tika oficiāli apstiprināta par Latvijas Republikas valsts himnu.
20. gs. 20.–30. gados himna skanējusi katros Vispārējos dziesmu svētkos.
Pēc tam, kad 1940. gadā Latviju okupēja komunistiskais režīms, Latvijas valsts karogs, ģerbonis un himna tika aizliegti. Himnas statusu “Dievs, svētī Latviju!” oficiāli zaudēja 1945. gadā.
Pēc ilga pārtraukuma “Dievs, svētī Latviju!” publiski izskanēja neatkarības atjaunošanas periodā – 1987. gadā Kārļa Auškāpa veidotajā uzvedumā “Mūžības skartie”, 1988. gadā pretpadomju aktīvista Gunāra Astras bērēs Meža kapos.
1990. gada 15. februārī „Dievs, svētī Latviju!” atjaunoja par Latvijas valsts himnu, un kopš 1990. gada tā skanējusi arī visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.
Foto: lv100.lv
