Lāčplēša dienas nosaukumā ietvertais vārds “Lāčplēsis” ir atsauce uz Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” galveno varoni un Raiņa lugu “Uguns un nakts”, kur Lāčplēsim piemīt pārdabisks spēks un varonība, kas izpaužas arī dzimtenes aizstāvēšanā pret iebrucējiem.
1919. gada 11. novembrī smagās cīņās Latvijas armija uzveica Pāvela Bermonta vadīto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā un atbrīvoja no pretinieka karaspēka Daugavas kreiso krastu, līdz ar to – visu Rīgu bermontiādes apstākļos. Tas bija būtisks pavērsiens Latvijas Neatkarības karā un stiprināja Latvijas tautas ticību jaundibinātās neatkarīgās valsts nākotnei.
Kopš 1920. gada 11. novembra šajā datumā rīkota Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšanas un svētku diena, taču tās nosaukums laika gaitā mainījies. Vēlāk 11. novembris dēvēts arī par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem.
Par plaši atzītu svētku dienu 11. novembris kļuva pēc tam, kad 1928. gadā tika pasniegti pēdējie Lāčplēša Kara ordeņi. Tolaik svētkus plaši atzīmēja visos armijas garnizonos – gan Rīgā, gan lielākajās pilsētās. Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu. Garnizonu priekšnieki organizēja parādes, svinīgas pusdienas, izrādes, koncertus un citus svētku pasākumus. Pēdējā Lāčplēša dienas parāde notika 1939. gada 11. novembrī.
Padomju okupācijas laikā Latvijā Lāčplēša dienas atzīmēšana bija aizliegta, bet svinīgus pasākumus organizēja trimdas latvieši.
Latvijas teritorijā Lāčplēša dienu publiski atsāka atzīmēt 1988. gadā, kad arī aizsākās svecīšu nolikšanas un aizdedzināšanas tradīcija pie Rīgas pils bastiona mūra. Togad 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5. Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu pirmo reizi padomju okupācijas laikā uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Pēc tam pie Brīvības pieminekļa norisinājās svinīgs piemiņas brīdis, un cilvēki caur Vecrīgu devās nolikt svecītes Daugavmalā pie Rīgas pils mūra un laida tās Daugavā.
1989. gadā LPSR* Augstākā padome 11. novembri noteica par atceres dienu — Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu, togad godinot vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, bet 1990. gadā pieņēma likumu, 11. novembri nosakot par atceres dienu, kurā piemin Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus. Tā 11. novembra nozīme paplašinājās, un Lāčplēša dienā tiek godināti visi Latvijas brīvības cīnītāji.
