Katrai saimniecei sava maizes recepte, un katrā saimē un novadā savas īpašās maizes rotāšanas zīmes. Senāk tās ar pirkstiem vai delnas malu pirms cepšanas tika iespiestas uz katra maizes klaipiņa. Visbiežāk krusts, slīpais krusts vai svītras. Etnogrāfe Indra Čekstere, pētot maizes cepšanas tradīcijas dažādos Latvijas novados, novērojusi, ka Kurzemei raksturīgs krustu krusts jeb Māras zīme, kas saistīta ar uguni, māju un auglību. Māra ir ģimenes pavarda sargātāja un sieviešu aizbildne. Senie latvieši ticēja, ka visa materiālā pasaule, tostarp maize, uguns un tās saglabāšana, ir Māras pārziņā. Velkot zīmi, cepēja saka: „Lai pietiek saimei, lai pietiek bērniem, lai pietiek nabagiem, lai pietiek mums pašiem!” Citā variantā – pirmo līniju velkot, teic: “Lai nesadeg!”; otro pārkrustojot – “Lai jēla nepaliek!”; tad ar pirkstu pārkrusto visus četrus krusta galus, sakot: “Būs nabagiem, būs ceļa gājējiem, būs maziem bērniņiem, būs pašiem ar’!”. Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, saucot to arī par ugunszīmi. Zemgalē iecienīts slīpais krusts, kas vilkts ar 4 pirkstiem, bet Latgalē dominē krusts.
Par maizes zīmēm stāsta arī latviešu tautas ticējumi. “Lai maizes netrūktu un vēl viņa būtu jācep, tad uz katra kukuļa krāsnī laižot jāuzvelk ar pirkstu trīs strīpas.” “Maizi cepot, uz kukuļa vajag uzvilkt krustu, jo citādi maize nav sātīga.”
Foto: laikmetazimes.lv
