Rundāles novadā iepretim Mežotnes centram Lielupes kreisajā krastā atrodas seno vēstures notikumu liecinieks – Mežotnes pilskalns jeb Viestura kalns.
Mežotnes pilskalna pirmsākumi rodami ap 9. gadsimtu. Savā laikā pilskalns bijis viens no dižākajiem seno zemgaļu nocietinājumiem – tā augstums pārsniedza 16 metrus, bet platība – 3500 m2. Blakus pilskalnam pletās senpilsēta 13 hektāru teritorijā.
13. gadsimta hronikās Mežotnes pilskalns minēts kā senās zemgaļu valsts Upmales politiskais, kultūras un tirdzniecības centrs. 1219.- 1220. gadā pie Mežotnes pils notikušas sīvas krustnešu un zemgaļu cīņas, kas aprakstītas Indriķa hronikā. Arī 12.gs. arābu ģeogrāfa Idrisī pasaules kartē minētā Medsuna saistāma ar Mežotni.
Arheoloģiskos izrakumos, kas Mežotnes pilskalnā veikti no 1938. – 1969. gadam, pētīts 3-4 metrus biezs kultūrslānis. Izrakumu gaitā atklājies, ka 5 gadsimtu laikā pils izpostīta un atkal atjaunota desmit reizes. Gandrīz katra pilskalnā dzīvojošo zemgaļu paaudze pieredzējusi savas pils bojāeju un bijusi spiesta to atkal celt no jauna.
Teikās par Mežotnes pilskalnu jūtams jaunāko laiku uzslāņojums. 1926. gadā pierakstītajā teikā stāstīts, ka reiz pie pilskalna kāds ganuzēns ganījis aitas. Rīts bijis agrs, zēnam nācis miegs, viņš apgūlies un iemidzis. Kad pamodies, redzējis, ka vienas aitas nav. Tad atradis to, mierīgi ēdot starp krūmājiem. Zēns gājis dzīt to atpakaļ, bet aita bēgusi prom. Vienā krūmā aita iegājusi alā. Zēns līdis tai pakaļ, un sev priekšā ieraudzījis seno Mežotnes pili. Pils pagalmā, uz šķēpiem atspiedušies, stāvējuši seno zemgaļu kareivji. Zēns gribējis bēgt, bet kāda balss viņam teikusi: “Redzi šos mēmos varoņus un mācies no viņiem aizstāvēt savu tēviju!” Zēns ļoti nobijies un steigšus izdzinis aitu no alas ārā, un ilgi nerādījies uz to pusi.
Foto: Celvezi.lv
