Mīklas ir folkloras žanrs, kas pazīstams visā pasaulē. Arī latviešu tautas mīklu krājumā ir daudz tādu, kurām līdzīgas rodamas kaimiņu tautās un arī plašākā Eiropas reģionā.
Mīklu minēšanas tradīcijai ir sena izcelsme, un lielākoties latviešu tautas mīklas attēlo dzīvi zemnieku sētā – ar zemkopību, lopkopību, biškopību, zvejniecību un citiem tradicionālajiem amatiem saistītus priekšmetus, kā dēļ pastāv uzskats, ka šo mīklu rašanās un aktīvais lietošanas laiks saistīts ar laika periodu pirms industrializācijas un urbanizācijas.
Mīklas pastāv gan mutvārdu, gan rakstītā formā. Agrīnie latviešu mīklu krājumi tika publicēti 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. Pirmais mīklu vākums iekļauts Gotharda Frīdriha Stendera darbā “Latviešu gramatika”, kurā publicētas 25 mīklas ar atminējumiem, tās tulkotas arī vācu valodā.
Lielākais latviešu tautas mīklu krājums atrodas Latviešu folkloras krātuves fondos, kur glabājas ap 600 tk mīklu variantu.
Mīklu minēšanas laiks dažādos Latvijas reģionos varēja atšķirties, taču tradicionāli ar mīklu minēšanu nodarbojās vēlā rudenī un ziemas pirmajā pusē. Ierasti mīklu uzdevēji bijuši gados vecāki cilvēki, bet minētāji – jaunāki. Ja mīklu neatminēja, bija jāpilda kāds uzdevums, lai izpirktu ķīlu.
Kā daudzi darbi zemnieku sētā, arī mīklu minēšana saistīta ar dažādiem ticējumiem, piemēram, Mārtiņa vakarā jāmin mīklas, lai cūkas labi barotos. Atminiet, sveši ļaudis, – vīrs stiķu stiķiem, niķu niķiem, kaula deguns, gaļas bārda!
