PASTALAS // Kultūras mantojuma enciklopēdija

PASTALAS // Kultūras mantojuma enciklopēdija

2022. gada 14. decembris

Pastalas ir viens no senākajiem apavu veidiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Vecākās pastalas no 11.-14. gs. atrastas arheoloģiskajos izrakumos Koknesē, Cēsīs un Rīgā. Ar pastalām saistīti cilvēku pirmie mēģinājumi ādas materiālu piemērot kājas formai, lai pasargātu pēdu. Vienkāršākais pastalu veids bija no viena četrstūraina ādas gabala piegriezti un ar siksniņu savelkami apavi. Pastalas izgatavoja atšķirīgi ne tikai reģionos, bet arī katram meistaram bija savs rokraksts. Vieglie ādas apavi visbiežāk darināti no liellopu ādas gabala, kuram gar malām ierīkoti caurumiņi ādas siksnai vai auklai. Ādas siksnu vai auklu savelkot, to apsēja ap kāju. Sastopamas pastalas ar savilktiem, retāk ar salocītiem purniņiem. Jaunas pastalas pirmoreiz apauj slapjas, lai āda labāk piekļautos kājas formai. Pastalas bijušas gan darba, gan godu apavi.

Pastalas bieži pieminētas latviešu tautas ticējumos. “Lai meita pievilktu precinieku, tad tai savās valkājamās pastalās vajag ieliet ūdeni, paskalot un tad to ūdeni dot iecerētajam izdzert. Tad būs vīrs rokā.” “Jaunas pastalas pirmoreiz kājā aunot, trīsreiz jālec uz augšu un jāsaka: “Suņa mūžs, kaķa vēkšiens!” “Pastalas nedrīkst taisīt piektdienas, vakaros, jo tad tās ātri novalkājas, nedrīkst tad arī pastalas lāpīt, jo tad naktīs jākrāc.” “Ja tuvojas negaiss, tad vajag saņemt pastalu aiz auklas un griezt uz to pusi, kur grib, lai negaiss aiziet.”

Foto: visitkandava.lv