Par piektvakaru dēvēja ceturtdienas vakaru, laiku starp ceturtdienu un piektdienu, kurā jāatpūšas no darbiem. Folkloras pētnieki uzskata, ka piektvakars saistīts ar pirmskristīgiem laikiem, jo Vidzemes baznīcu vizitatori atzinuši, ka tas būtu apkarojams kā grēks.
Par piektvakara ieražām folklorists Kārlis Straubergs raksta: “Piektvakars, piektdienas priekšvakars, t. i., ceturtdienas vakars, ir pasvētdiena. Ļoti bieži to sajauc ar piektdienas vakaru, pārnesot uz pēdējo piektvakaram raksturīgos aizliegumus. Piektvakara svētīšana visai izplatīta, un atpūta tajā līdzīga svētdienas atpūtai. Gavēņa laikā piektvakaros, kad saule noiet, jāatmet visi darbi un jāļauj saulītei mierīgi norietēt; pēc tam pārējo vakara daļu vairs nestrādā.”
Savukārt Literatūrzinātniece Janīna Kursīte – Pakule raksta par piektvakara saistību ar auglības, sieviešu un govju aizgādni Māru. “Šo laiku uzskatīja par Māras dzimšanas laiku un šo tabu ievēroja līdz pat 20. gadsimtam.” Piektvakars bija saistīts ar dažādām dziedināšanas norisēm, arī ziedošanas rituāliem par godu Mārai. Pastāvēja aizliegums darīt virkni darbu, kas visvairāk tika attiecināts uz sievietēm, piemēram, nedrīkstēja aust, vērpt vai adīt.
Piektvakaros nedrīkstēja arī svilpot un citādi trokšņot, jo uzskatīja, ka tad dzimuši visi burvji un raganas, tāpēc trokšņojot tos var nejauši piesaukt. Ja to dara, aitām nepadodas jēri, aitas panīkst un aug reta vilna.
