Saru pēršana ir īpašs maza bērna dziedināšanas rituāls, ko veica izkurinātā pirtī. Senos laikos ticēja, ka saru izdzīšana padarīja bērnu mierīgu, pasargāja no acu kaitēm un ādas izsitumiem. “Kad bērns guļ nemierīgi, raud pa nakti, tad tam esot sari saauguši, tos vajagot dzīt.” Vecmātes skaidro, ka tā sauktie sari ir sierveida jeb kazeozās ziedes paliekas. Šī ziede apņem mazuli mammas miesās un pasargā bērnu no izmiekšķēšanās.
Saru pēršana jeb dzīšana notikusi tā – “Tīrs palags ticis nosmērēts ar raudzētu mīklu. Tur ietinuši bērnu siltā pirtī un pēruši, arvien uzliedami remdenu ūdeni, kamēr visi sari izpērti.
Pie saru pēršanas jāsakot: “Kas iekšā, tas iekšā; kas ārā, tas ārā!”” Izpērtie sari izskatās kā mazi, pelēki, gaiši vai melni matiņi.
Folkloras materiālos norādīts, ka sarus dzina pat nedēļu veciem bērniem, taču, “ja bērnam, lielākam augot, metas pinnes ģīmī vai citi kādi mazi izsitumi un augonīši, tad saka, ka tam mazam neesot pareizi sari izpērti, un tāds tad jāper otru reiz.”
Arī mūsdienās tiek īstenots pirtīžu un saru dzīšanas rituāls, kurā bērniņu simboliski ieper ar liepas vai ozola slotiņu un, ievīstītu lina audumā, masē ar pienu vai mīklu.
