VAKARĒŠANA // Kultūras mantojuma enciklopēdija

VAKARĒŠANA // Kultūras mantojuma enciklopēdija

2022. gada 14. decembris

Rudens un ziemas vakaros ģimene, saime, arī kaimiņi vakarēja, proti, pulcējās dzīvojamajā rijā vai saimes istabā, kur sievietes strādāja rokdarbus, vīrieši izgatavoja un laboja darbarīkus un sadzīves priekšmetus. Līdztekus darbam vakarētāji stāstīja pasakas, teikas, minēja mīklas, dziedāja un dažkārt kāds lasīja priekšā.

Vakarēšana saukta arī par supretkām, suprātkām un suprakām. Sākotnēji par supretkām dēvēta vērpšanas talka, kad mātes un meitas sanākušas tuvākajās mājās, lai pie skala uguns vērptu, adītu, šūtu un darinātu sev pūru. Arī puiši varējuši tādā vakarēšanā piedalīties. Saprotams, omulīgajā gaisotnē iesilušas arī sirdis.

“Jauni puiši un jaunas meitas nevarēja naktis nomocīt un svaidījās bez miega gultās, kamēr vēl vectēvs nebij aizdedzinājis rīta skalu. Viņi gāja vakarēt, meta platā maizes krāsnī sārtas priežu šķilas. Uguns sprēgāja un blāzmoja istabas krēslā. Puiši vija striķus un vija valodas. Meitas sēdēja pie baltām linu kodeļām, ratiņi dūca, un dūca dziesmiņas, kuras pašas kāpa no krūtīm kā silts tvaiks. Sārti atspīdumi staigāja pa tumšām sienām, apstājās uz meiču baltām sejām un maldījās pa dziesmiņu sasildīto gaisu. Un, ja jaunās sirdīs notika kāds brīnums un uzziedēja kāda ziemas puķe, tad viņas pateica to viena otrai krēslainos kaktos, kur kavējās maigās blāzmas,” tā vakarēšanas norisi atainojis Kārlis Skalbe.

Savukārt skolotājs un literāts Ernests Dinsbergs par vakarēšanu raksta: “Vīri un puiši vija virves, auklas, taisīja ragavas vai arī ko citu, sievas un meitas atkal vērpa, adīja, auda uz bantes, pina pīnas un tā vēl. Meitas vērpdamas dziedāja dažādas un dažureiz itin raibas tautas dziesmas, un puiši un vīri pa starpām pļāpāja, dažureiz itin rupji.”