Cepurītes sala, saukta arī par Mīlestības saliņu, ir viens no skaistākajiem dabas objektiem Alūksnē. Alūksnes ezerā ir četras kokiem apaugušas salas – Pilssala jeb Marijas sala, Garā sala, Mazā sala un Cepurīte, kuras nosaukums radies tās formas dēļ.
Daudzām leģendām un teikām apvīts ir salas izcelšanās stāsts. Lūk, viena versija. „Ziemā pāri Alūksnes ezeram braukuši kāzinieki. Lūzis ledus. Visi kāzu viesi pārbraukuši, tikai brūte ar brūtgānu noslīkuši. Uz ledus palikusi brūtgāna cepure un brūtes plīvurs. Pavasarī ledus izkusis, bet cepure un plīvurs pārvērtušies par salām, kuras vēl šobaltdien redzamas un ko sauc par Cepurītes salu un Garo salu”.
Cepurītes salas vēsturi pētījuši arī arheologi. Pārbaudot salas zemūdens nogāzes, konstatēts, ka tai nav mākslīgi celtu pamatu, un sala ir dabisks veidojums. Atradumi uz salas, kā arī zemju vaļņi liecina, ka Cepurītes sala ir pilskalns, kas izveidots ezerā uz dabiskas salas un bijis apdzīvots mūsu ēras 1.-2.g.t.mijā.
Mūsdienās Cepurītes salu iecienījuši mīlnieki un kāzinieki. Nerakstīts saliņas likums nosaka, ka, tuvojoties salai, vispirms jāapbrauc apkārt un jāskatās, vai kāds tai nav jau piestājies. Ja citi mīlētāji ir priekšā, tad krastā piestāt nedrīkst un jābraukā ap salu tikmēr, kamēr pirmie to atstāj, bet, lai tie zinātu, ka saliņa tiek iekārota, atļauts taisīt ūpju brēcienus.
