Gandrīz katrs dzeguzi ir dzirdējis, taču retais redzējis. Latvijā dzeguze sastopama dažādās mežaudzēs, krūmājos, parkos, dārzos, kapsētās un ūdenstilpju tuvumā. Tā pastāvīgi pārlido no vienas vietas uz citu, jo ir viens no retajiem putniem, kas neligzdo. Lidojošas dzeguzes siluets atgādina piekūnu vai zvirbuļvanagu. Iespējams, šīs līdzības dēļ radies mīts par dzeguzes pārvēršanos vanagā.
No maija līdz jūlijam no visām debesu pusēm dzirdama dzeguzes divzilbīgā kūkošana, ar kuru saistīti dažādi ticējumi, piemēram, pirmo reizi pavasarī dzirdot dzeguzi kūkojam, kabatā jābūt naudai, citādi tās nebūs visu gadu.
Par dzeguzes kumosu jeb putna kumosu dēvē senu paradumu pirms iziešanas no mājas kaut ko apēst, iemest mutē, piemēram, gabaliņu maizes. Ja neēdušu cilvēku dzeguze aizkūko, var palikt visu gadu nabadzīgs, miegains, slims vai nelaimīgs.
Saskaņā ar tautas ticējumiem, ja dzeguze kūko rietumos, tas ir uz labu, ja austrumos, – jāpaļaujas liktenim, ja ziemeļos, – būs bēdas, bet, ja dienvidos, – gaidāma nāve.
Klausoties dzeguzes balsī, ievēlējās vēlēšanos, paredzēja laikapstākļus, dzīves ilgumu, bagātību, kāzas un nāvi. Ja dzeguze mājas tuvumā kūko liepā, tad mirs sieviete; ja bērzā – vīrietis. Izmēdīt dzeguzes kūkošanu nedrīkst, citādi var palikt kurlmēms.
Kamēr dzegužu tēviņi kūko, mātītes iedēj olas citu mazo putnu ligzdās. Šis parazītiskais paradums pie cilvēkiem tiek vērtēts kā netikums, tāpēc māte, kas atsakās no sava bērna, tautā tiek saukta par dzeguzi.
